Seno lībiešu uzturs

Kā arheologi zina, ko ēda senie cilvēki?

Lai uzzinātu, ko ēda cilvēki, pirms viņi sāka pierakstīt receptes un iepirkumu sarakstus, mums ir jāmeklē citu veidu pierādījumi. Ēdiena pārpalikumi un atkritumi, ko atrod arheoloģiskajos izrakumos, piedāvā bagātīgas iespējas senās ēdienkartes rekonstrukcijai un raksturošanai. Maltīšu atkritumi – dzīvnieku kauli, zivju asakas, gliemežvāki, graudu vai dārzeņu paliekas – ir vieni no galvenajiem avotiem, kas stāsta par cilvēku uzturu pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Šie atradumi ļauj veidot aptuvenu priekšstatu par to, kādus pārtikas produktus pētāmajā laikā lietoja visbiežāk.

Tomēr šādiem pētījumiem ir arī savi ierobežojumi. Daži pārtikas produkti, piemēram, mazāku dzīvnieku kauli vai zivju asakas, saglabājas sliktāk, jo zemē tie ātrāk sadalās. Turklāt, ja runājam par augu paliekām, daudzos gadījumos lapu augi un citi dārzeņi, kas varētu būt bijuši būtiska uztura sastāvdaļa, Latvijas klimatiskajos apstākļos gandrīz nemaz nesaglabājas. Tas apgrūtina pilnīgu uztura ainavas rekonstrukciju, tādēļ jāizmanto arī citas izpētes metodes.

Lai uzlabotu uztura pētījumu precizitāti, pēdējos gados senā uztura pētnieki arvien vairāk izmanto stabilo izotopu analīzi. Visas dzīvās būtnes uzņem slāpekli (14N) un oglekli (12C, 13C) ar savu uzturu. Zinot šo elementu attiecības mūsdienu produktos (gaļā, zivīs, pienā, graudaugos utt.) mēs varam atpazīt seno produktu paliekas, kā arī aplēst, kāda veida pārtiku cilvēki lietoja savas dzīves laikā. Senajos traukos iesūkušās taukvielas glabā informāciju par visām tajos gatavotajām maltītēm. Arī uz traukiem atrodamais piedegums, kas ir pēdējās sadegušās maltītes pārpalikums, glabā izotopus. Salīdzinot šis senās taukvielas ar mūsdienu produktu izotopiskajām vērtībām, mēs varam atpazīt visbiežāk lietotos produktus, un redzēt kā šie produkti tika kombinēti.

Tomēr stabilo izotopu analīzes dod tikai vispārēju un apkopotu priekšstatu par cilvēku uzturu kopumā, kurā ir iekļauti lielākā apjomā izmantotie pārtikas produkti. Retāk izmantotie vai specifiskie pārtikas produkti var palikt nepamanīti. Lai iegūtu detalizētāku priekšstatu par senajām uztura tradīcijām, pētnieki bieži apvieno izotopu analīzi ar citām metodēm.

Paleobotānika, kas pēta senos augus, piedāvā papildu iespējas  augu lomas pētīšanai cilvēku uztura ieradumos. Piemēram, fitolītu analīze ļauj noteikt mikroskopiskas kultivēto augu paliekas, kas saglabājušās gan dzīvesvietu apkārtnē, gan piedegumā uz traukiem. Šī pieeja palīdz apzināt augu sugas, kas tika audzētas un/vai izmantotas ēdiena gatavošanā. Savukārt lipīdu biomarķieru analīzes ļauj identificēt produktiem raksturīgās taukvielas un eļļas, tā iegūstot atbildes, no kādiem produktiem varētu sastāvēt traukā gatavotā maltīte.

Visas šīs metodes – gan izotopu analīzes, gan fotolīti, gan lipīdu biomarķieri – ir pavērušas jaunas iespējas senā uztura izzināšanā, jo, kombinējot dažādās pieejas, pētnieki var iegūt daudzveidīgāku un precīzāku priekšstatu par senajiem uztura ieradumiem. Tas ļauj ne tikai atklāt dominējošos pārtikas produktus, bet arī labāk izprast to sagatavošanas un apstrādes īpatnības senajās kultūrās.

Lībiešu uzturs plašākā kontekstā

Vēlais dzelzs laikmets, kas aptver posmu no 9. līdz 12. gadsimtam, ir vēstures periods, kad Baltijas reģionā nostabilizējas zemkopības un lopkopības saimniecības. Šajā periodā cilvēki paļāvās uz iekoptiem augiem un mājlopiem. Tie bija rūpīgi izvēlēti un audzēti, lai nodrošinātu stabilu pārtikas apjomu, kas ļautu pārciest ziemu. Liela daļa pārtikas tika iegūta, audzējot un kopjot konkrētus pārtikas avotus – graudaugus un dārzeņus, kā arī turot aitas, cūkas, liellopus un citus dzīvniekus. Tātad liela nozīme bija graudaugiem, gaļai un zivīm, un domājams, ka ikdienas ēdienkarti ar nepieciešamajām mikrovielām un vitamīniem papildināja pākšaugi un dārzeņi.

Tomēr katrs reģions pielāgoja lauksaimniecību un lopkopību atbilstoši klimata un zemes īpašībām. Tādējādi daži produkti bija vairāk raksturīgi noteiktiem reģioniem vai cilvēku grupām. Pēdējos piecos gados veiktie pētījumi, kas pievēršas tieši Vidzemes lībiešu ēdiena gatavošanas tradīcijām un pārtikas produktiem vēlajā dzelzs laikmetā, ir ļāvuši iegūt padziļinātu izpratni par šī reģiona cilvēku uztura paradumiem.

Lībieši un zivis

Zivis lībiešu uzturā nav tikai mūsdienu tendence, bet daļa ikdienas uztura, kas redzama jau vēlajā dzelzs laikmetā. Arheoloģiskie pētījumi un modernās analīzes sniedz mums liecības par to, ka zivis bija būtiska lībiešu uztura sastāvdaļa jau pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Piemēram, pētot Gaujas un Daugavas lībiešu māla podus, kas izmantoti ēdiena gatavošanai, pētnieki atklāja, ka vairāk nekā pusē trauku reiz gatavotas zivis (1. att.). Biomarķieru analīzes norāda, ka tie regulāri izmantoti zivju gatavošanai – no 13 pie Daugavas atrastajiem podiem (Raušu apmetne un senkapi) konstatēts, ka deviņi satur zivju atliekas, savukārt no astoņiem Gaujas apkārtnē uzietajiem senajiem podiem (Turaidas pilskalns, Pūteļu senkapi) vismaz trijos bija atrodamas zivju pēdas. Šie atklājumi liecina, ka zivju izmantošana bija bieži sastopama prakse seno lībiešu mājsaimniecībās. Jāņem vērā arī tas, ka ķīmiskie elementi, kas saistīti ar zivju ēdieniem, varētu būt gadsimtu gaitā zuduši. Tas nozīmē, ka pat traukos, kuros nav atrastas zivīm raksturīgās taukvielas, to gatavošanu nevar pilnībā izslēgt. Līdz ar to zivis varētu būt bijušas iekļautas katrā otrajā maltītē vai pat biežāk.

Lībiešu lopkopība un piena patēriņš

Liellopu, it īpaši govju, turēšana ir senās lībiešu saimniecības iezīme, kurai varam izsekot, balstoties uz arheoloģisko materiālu. Arheologi, pētot senās dzīvesvietas, atrod lielu apjomu dzīvnieku kaulu. Lībiešu dzīvesvietās visbiežāk atrasti liellopu kauli, nedaudz retāk – cūku un sīklopu kauli (2. att.). Tas norāda uz to, ka liellopu gaļa bija salīdzinoši pieejama un būtiska sastāvdaļa seno lībiešu maltītēs. Lībiešu lauksaimniecības prakse, kas deva priekšroku govīm, iespējams, bija cieši saistīta ar vietējām tradīcijām un sabiedrības struktūru.

Tāpat vairākos pētītajos traukos konstatēts holesterīns un citas dzīvniekiem raksturīgas vielas (jeb biomarķieri). Šāda veida ķīmiskās vielas varētu būt cēlušās gan no jūras, gan arī sauszemes dzīvnieku taukiem. Papildu norādes par šo vielu iespējamo izcelsmi sniedz izotopu vērtības (1. att.). Piemēram, diviem traukiem no Gaujas lībiešu teritorijas (Pūteļu senkapi), kuros tika atklāti potenciāli zālēdāju biomarķieri, ir ļoti zemas izotopu vērtības, kas tos novieto piena produktu izotopu vērtību reģionā. Lai gan šie rezultāti neizslēdz varbūtēju zivju un piena produktu sajaukšanos, šie trauki varētu liecināt arī par gaļas ēdienu gatavošanu, kur dzīvnieku gaļa tika kombinēta ar citiem zemākas uzturvērtības, jeb sauszemes augu izcelsmes produktiem. Tāpat nav izslēgts, ka trauki atspoguļo dažādu ēdienu uzslāņošanos, jo abos gadījumos analizētas traukos iesūkušās taukvielas. Iespējams šeit redzam kā traukos pamīšus tiek gatavoti gan zivju, gan gaļas.

Liellopu audzēšana bija cieši saistīta arī ar piena ieguvi un lietošanu – varbūt tai pat bija lielāka nozīme. Lai gan līdz šim traukos nav izdevies tieši atrast piena biomarķierus, tauku izotopu analīzes sniedz norādes uz piena produktiem (1. att.). Turot govis, piens bija sezonāli pieejams produkts. Proti, pavasarī un vasarā, kad govis dod pienu, to varēja plaši izmantot dažādu ikdienas uztura produktu – krējuma, biezpiena, rūgušpiena, paniņu utt. – gatavošanā. Piena saglabāšana bez atbilstošas atdzesēšanas bija iespējama tikai dažos veidos, piemēram, izgatavojot sieru. Tātad piena lietošanas biežums un apjoms uzturā bija ļoti atkarīgs no gadalaika.

Lībieši un zemkopība

Zemkopības nozīme seno Vidzemes lībiešu dzīvesveidā un uzturā ir daudz slāņaina tēma, kas prasa vel rūpīgu un padziļinātu izpēti. Mūsu šībrīža zināšanas par to balstās arheoloģiskajos atradumos, putekšņu analīzēs un modernās bioloģiskās pētniecības metodēs. Lai gan lībiešu uzturs balstījās galvenokārt uz jūras produktiem un gaļu, arī zemkopībai bija sava nozīme, taču to izprast ir sarežģītāk, nekā šķiet pirmajā mirklī. Arheoloģiskajos izrakumos atrastie degušie graudi un dārzeņi liecina par to, ka lībieši tos gan audzēja, gan lietoja pārtikā (3. att.), taču šie atradumi neļauj spriest par to patieso lietošanas apjomu.

Pēdējos gados veiktās putekšņu analīzes, kas koncentrējas uz graudaugu izplatību gar Gaujas un Daugavas krastiem, ļāvušas iegūt vērtīgus datus par senās lauksaimniecības veidiem un paradumiem. Tajās redzams, ka lībieši priekšroku deva auzām, kas bija izplatīts graudaugs gar Daugavu un Gauju (4. att.).

Savukārt mieži, kas ir vissenākais Latvijā zināmais kultivētais graudaugs, ievērojami biežāk bija sastopami Daugavas reģionā. Interesanti, ka kvieši un rudzi, kas mūsdienās tiek uzskatīti par svarīgākajiem graudaugiem daudzu tautu uzturā, Vidzemes lībiešiem konsekventi parādās tikai ap viduslaiku sākumu. Viena no problēmām, ar kuru saskaras arheologi un citi uztura pētnieki, ir graudaugu klātbūtnes noteikšana senajos traukos. Lai gan zināms, ka lībieši audzēja graudaugus, to noteikšana traukos līdz šim nav bijusi veiksmīga. Piemēram, nevienā pētījumā vēl nav izdevies atrast graudaugu biomarķierus. Savukārt taukvielu izotopu vērtības ir pārāk augstas, lai traukos būtu gatavoti graudaugi vieni paši (piemēram, putra). Arī graudaugi, kā ēdiena sastāvdaļa ar šo metodi nav viennozīmīgi nosakāma. Izmantojot nedaudz atšķirīgu izotopu analīzi starp piecu trauku piedegumiem, vienā izdevās konstatēt graudiem raksturīgās izotopu vērtības (5. att.). Tas rāda, ka graudaugu vārīšana vienkāršās putrās bez gaļas vai zivju pievienošanas bija salīdzinoši reta parādība.

Jāpiebilst, ka šīs trauku analīzes primāri atspoguļo tos produktus, kas tieši saskaras ar trauka sienām, tādējādi maltītes sastāvā varēja būt piedevas, kuras nevaram noteikt. Graudaugu gadījumā tās varētu būt klimpas vai maize. Ja zivju, gaļas vai piena ēdieni tika ēsti kopā ar klimpām vai maizi, tad biomarķieru un trauku izotopu analīzēs tie paliktu neredzami.

Kopsavilkums

Izprast seno cilvēku ēšanas paradumus ir sarežģīts un aizraujošs uzdevums. Arheologu atrastie ēdiena pārpalikumi, piemēram, dzīvnieku kauli, zivju asakas, deguši graudi un ēdiena piedegums, ļauj rekonstruēt senā uztura pamatelementus. Lai ieraudzītu arī tos produktus, kas zemē nespēj saglabāties, pētnieki izmanto biologu un ķīmiķu izstrādātas metodes.

Pētījumi par Vidzemes lībiešu uzturu vēlajā dzelzs laikmetā (9.–12. gs.) parāda pārdomātu pieeju pārtikas iegūšanai un sagatavošanai. Zivis bijušas nozīmīga uztura sastāvdaļa, kuru  klātbūtni apliecina gan podos iesūkušās taukvielas, gan uz traukiem atstātais ēdiena piedegums. Zivis bieži tika gatavotas kopā ar pienu vai tā produktiem, kas norāda uz noteiktām kulinārajām tradīcijām. Uzturā izmantotās zivju sugas lībiešu novados atšķīrās. Piemēram, Daugavas lībieši vairāk izmantoja zivis, kas lielāko dzīves daļu pavadīja Rīgas jūras līcī, bet Daugavā iepeldēja tikai nārstot.

Līdztekus zvejniecībai svarīga bija arī lopkopībai. Lībiešu dzīvesvietās visbiežāk sastopamie dzīvnieku izcelsmes atradumi ir liellopu kauli. Tas liecina, ka gaļas un piena produkti bija nozīmīga ikdienas uztura daļa. Lai arī piena biomarķierus konstatēt ir sarežģīti, traukos atrasto taukvielu izotopu vērtības ļauj pieņemt, ka piena produkti tika regulāri izmantoti. Īpaši vasaras un pavasara sezonā, kad piens bija brīvāk pieejams.

Graudaugu paliekas arheoloģiskajos materiālos ir retāk sastopamas, lai gan lībieši piekopa arī zemkopību. Putekšņu analīzes liecina, ka biežāk tika audzētas auzas un mieži, savukārt kvieši un rudzi uzturā ienāca tikai ap viduslaiku sākumu. Graudaugu biomarķieri traukos nav konstatēti, vedinot domāt, ka tie biežāk kalpoja kā piedevas zivju un gaļas ēdieniem – piemēram, klimpas vai maize.

Apvienojot arheoloģiskos datus ar mūsdienu ķīmiskajām un bioloģiskajām analīzēm, pētnieki spēj piedāvāt daudz niansētāku skatījumu uz seno sabiedrību dzīvesveidu. Lībiešu uzturs nav bijis vienveidīgs – redzama lietoto produktu daudzveidība ar uzsvaru uz proteīna patēriņu. Lībiešu izvēlētie produkti atspoguļo gan pieejamos dabas resursus, gan kultūras tradīcijas, sniedzot vērtīgu ieskatu tajā, kā cilvēki dzīvoja, pielāgojās un ēda pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

• Bīrons, A., Mugurēvičs, Ē., Stubavs, Ā., Šnore, E. 1974. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne.
• Ciglis, J. 2015. Baltu un Baltijas somu kultūras mijiedarbība Gaujas lejteces reģionā līdz 13. gadsimta sākumam. No: G. Zemītis, red. Baltu un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā. Rīga: Zinātne, 11–50.
• Ciglis, J., Zirne, S., Žeiere, I. 2001. Lībieši senatnē. Livs in the Antiquity. Rīga: NIMS.
• Daiga, J. 1972. Izrakumi Raušu lībiešu ciemā 1971. gadā. No: S. Levi, red. Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu, antropologu un etnogrāfu 1971. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 60–64.
• Daiga, J., Šnore, E. 1971. Izrakumi Lībiešu ciema vietā Doles Raušos 1970. gadā. No: S. Levi, red. Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu, antropologu un etnogrāfu 1970. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 41–43.
• Femte Dehls Transporterat Charta aft dhet gebith. 1982 un 1683. Zviedrijas zemju uzmērīšanas piektdaļas karte Salaspils reģionam [nepublicēta karte]. Latvijas Nacionālais vēstures arhīvs, fonds 7404, fails 3, nr. 22.
• Femte Dehls Transporterat Charta aft dhet gebith. 1683. Zviedrijas zemju uzmērīšanas piektdaļas karte Doles reģionam [nepublicēta karte]. Latvijas Nacionālais vēstures arhīvs, fonds 7404, fails 3, nr. 15.
• Femthe Dehls Transp. Charta öfver Cremons gebith. 1683. Zviedrijas zemju uzmērīšanas piektdaļas karte Krimuldas reģionam [nepublicēta karte]. Latvijas Nacionālais vēstures arhīvs, fonds 7404, fails 3, nr. 17
• Graudonis, J. 2003. Turaidas pils I. Arheoloģiskā izpēte. Rīga: Jāņa sēta.
• Gunnarssone, A., Ceriņa, A., Krēsliņa, S., Skomorohovs, A., Beketova O., Stivrins, N. 2024a. Human-induced vegetation change in the Turaida vicinity during the Iron Age and the medieval period. Archaeologia Baltica 31, 83–97. DOI: https://doi.org/10.15181/ab.v31i0.2666
• Gunnarssone, A., Oras, E., Lucquin, A. 2024b. Dietary Practices of the Gauja Livs: Lipid Residue Analyses of the Turaida Hillfort and Pūteļi Cemetery Pottery Material. Interdisciplinaria archaeologica, Volume XV, Issue 1, 63-75. DOI: http://dx.doi.org/10.24916/iansa.2024.1.5
• Gunnarssone, A., Oras, E., Talbot, H. M., Ilves, K., Legzdiņa, D. 2020. Cooking for the Living and the Dead: Lipid Analyses of Rauši Settlement and Cemetery Pottery from the 11th–13th Century. Estonian Journal of Archaeology, 24(1), 45–69. DOI: https://doi.org/10.3176/arch.2020.1.02
• Heron, C., Craig, O. E., Luquin, A., Steele, V. J., Thompson, A., Piličiauskas, G. 2015. Cooking fish and drinking milk? Patterns in pottery use in the southeastern Baltic, 3300–2400 cal BC. Journal of Archaeological Science, 63, 33–43. DOI: https://doi.org/10.1016/j.jas.2015.08.002
• Indriķis. 1993. Indriķa hronika. Tulkojis Ā. Feldhūns. Rīga: Zinātne.
• Kalniņa, L., Ceriņa, A., Kiziks, K., Stankeviča, K., Pujāte, A., Dručka, A. 2019. Evidence of Human Impact and Vegetation Change during the Late Iron Age and the Medieval Livonian Period at Some Sites along the Lower Course of the River Daugava. In: A. Pluskowski, ed. Ecologies of Crusading, Colonization, and Religious Conversion in the Medieval Baltic. Terra Sacra II. Brepols: Turnhout, 129–145.
• Rasiņš, A., Tauriņa, M. 1983. Pārskats par Latvijas PSR arheoloģiskajos izrakumos konstatētajām kultūraugu un nezāļu sēklām. Arheoloģija un etnogrāfija, XIV, 152–175.
• Šnore, E. 1996. Daugavas lībieši Doles salā. – Arheoloģija un etnogrāfija, XVIII, 111–130.

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.