Mūsdienu lībiešu literārās valodas pamatā ir Kurzemes lībiešu valodas austrumu izloksne. Tomēr ir zināmi dati ne tikai par Kurzemes lībiešu, bet arī par vēsturisko Livonijas lībiešu valodu, kas runāta Ziemeļlatvijā Rīgas jūras līča austrumu piekrastē, kā arī Salacas un Svētupes apkaimē. Šī t.s. Salacas lībiešu valoda izzuda jau apmēram pirms 150 gadiem. Pirmos Salacas apvidus lībiešu valodas materiālus ir pierakstījis Tomass Jērns (Thomas Hiärn) 1655. gadā, pēdējos – somu valodnieks Anderss Jūhans Šēgrēns (Anders Johan Sjögren) 19. gadsimta vidū. Tieši Šēgrēna 1846. gada Salacas lībiešu valodas pieraksti ir visplašākā un izsmeļošākā informācija par šo lībiešu valodas formu, kas šodien jau ir palikusi pagātnē (sk. Pajusalu 2011). Šajā rakstā aplūkosim lībiešu ainavas apelatīvus vēsturiskās Ziemeļlivonijas vietvārdos. Lielākā daļa apskatāmās teritorijas bija piederīga senajam Metsepoles (li Metsepole) novadam un redzama 1. attēlā.
Pierakstītajos Salacas lībiešu valodas materiālos ir atrodami pārdesmit vietvārdi, vairums no tiem ir lielāku pilsētu, valstu un apvidu nosaukumi (Pajusalu, Winkler 2011). Tomēr tie nekādā ziņā nesniedz pilnīgu ainu par lībiešu apdzīvotās teritorijas ziemeļu daļā vēl mūsdienās lietotajiem lībiešu izcelsmes vietvārdiem. Līdz šim laikam Ziemeļlatvijā ir saglabājies desmitiem vietvārdu, kuru etimoloģiju palīdz skaidrot lībiešu vai, precīzāk sakot, Salacas lībiešu valoda. Promocijas darbu par lībiešu apelatīviem Latvijas vietvārdos ir rakstījusi Kersti Boiko (1993). Bet mūsu savāktais un Salacas lībiešu valodas vārdnīcā (Winkler, Pajusalu 2009) iekļautais materiāls ļauj paplašināt un precizēt lībiešu savulaik apdzīvoto teritoriju Baltijas jūras somu valodas areāla dienvidos.
I Robežas ainavā apzīmējošie Salacas lībiešu vārdi un vietvārdi
Raugoties no senā Metsepoles novada lībiešu apdzīvotās teritorijas noteikšanas skatpunkta, vispirms ir jāaplūko Salacas lībiešu valodas vārdi, kas apzīmē robežas. Salacas lībiešiem vārds ‚robeža‘ kā vispārējs jēdziens ir bijis aizguvums no latviešu valodas: eža ~ eša ‘Grenze’. Tas pats vārds, aizgūts no latviešu valodas, ir arī Kurzemes lībiešu valodā (latv. eža). Tā Igaunijas robežu Salacas lībieši ir saukuši par sārlis eža ‘estländische Grenze’, t.i., robežu ar saliniekiem jeb igauņiem. Līdzās aizguvumam no latviešu valodas robežas apzīmēšanai gan Salacas, gan Kurzemes lībiešu valodā ir zināms arī aizguvums no vācu valodas grents, -id ‘Grenze’.
Minētie vārdi ir pārņemti, lai runātu par abstraktām un administratīvām robežām. Robežas ainavā Salacas lībieši ir apzīmējuši ar vārdu adja ~ aģ(a) ‘Rand, Ufer, Gegend’, kas ir sens ģermāņu aizguvums Baltijas jūras somu pirmvalodā (< *akja). Šajā vārdā dēvēts gan upes krasts: jog aģ ‘Ufer des Baches’, gan jūras krasts: märn aģ ‘Strand’. Upes vai jūras krastā dzīvojošos ļaudis sauca atvasinātā vārdā aģnika ~ ainika ‘gerandet, am Rande befindlich; Uferbewohner’; upes malā dzīvojošie bija joug aģnika ‘Anwohner eines Flusses’, bet pie jūras mītošie – mär aģnika ‘Strandbewohner’. Vēl malas vai krasta nozīmē bijis pazīstams arī vārds, kas beidzas ar –ma, sākotnēji tas droši vien ir bijis saliktenis aģama ‘Rand, Ufer’, ko varētu tulkot kā ‚malas zeme, robežzeme’. Salacas lībiešu valodai ir raksturīga slēdzeņa palatalizēšanās sākotnējā savienojumā kj, piemēram, vārds ‚plats‘ (< *lakja) pie Salacas lībiešiem ir pierakstīts kā ladja (= laģa). Kurzemes lībiešu valodā te parādās prepalatalizācijas dēļ radies skaņu savienojums ig: aigà, laigà.
Salacas lībiešu valodas fonētiskajai formai gandrīz precīzi atbilst latviskais upes nosaukums Aģe ‘Adia’, skat. 2. attēlu, ko Jērne 1655. gadā ir pierakstījis kā Ayia. Šajā lībiešu vārdā saukta ne tikai Aģes upe, bet arī ezers, no kura upe iztek, kā arī purvs dienvidos no upes. Balstoties uz vēsturiskajiem datiem, šo upi varētu uzskatīt par robežupi starp kādreizējo Metsepoli un Gaujas lībiešu apdzīvoto teritoriju.
Otrs vārds, kas apzīmē ar ūdenstilpi robežojošos zemi un arī ir agrīns ģermāņu aizguvums Baltijas jūras somu valodās, ir Salacas lībiešu valodas pierakstos atrodamais rānd ~ raond ‘Strand, Ufer’. Salacas lībiešu valodā šis vārds ir apzīmējis gan jūras krastu, gan upju un citu ūdenstilpju krastu. Šādā vispārīgā nozīmē apelatīvs sastopams daudzviet Metsepoles novadā, ne vien Rīgas jūras līča piekrastē, bet arī pie iekšzemes ūdenstilpēm. Vietvārdos ir gan formas ar sākotnējo a otrajā zilbē, gan arī formas ar galotnes zudumu. Ciema nosaukumā Rankuļ ‘krasta ciems’ celma līdzskanis d ir asimilējies ar slēdzeni sekojošā vārda sākumā.
Kā ūdenstilpes krastu, piekrasti apzīmējošs vārds Salacas lībiešu valodā ir reģistrēts arī aizguvums no latviešu valodas krast (1829) ‘Ufer’ (latv. krasts), kas Kurzemes lībiešu valodā ir zināms smilšaina krasta nozīmē (krastà ‘Sandbank’).
Droši vien sākotnēji malu, robežu ainavā ir apzīmējis arī kārtējais senais ģermāņu aizguvums Baltijas jūras somu valodās *palte-, ko Salacas lībiešu valodā sāka lietot, runājot par augstu (upes) krastu vai vienkārši augstieni, kalnu: pāld ~ pāold ~ pāold ‘Berg, Hügel, Gebirge’. Šo bieži pierakstīto Salacas lībiešu vārdu apskatīsim nedaudz vēlāk kopā ar citiem vārdiem, kuros sauktas augstienes. Vispirms aplūkosim ainavas apelatīvus Salacas lībiešu valodā, kas apzīmē ūdenstilpes.
II Ūdenstilpju lībiskie nosaukumi
Senāk ūdenstilpes bija savienojuma ceļi. Salacas lībiešu valodas materiāls un vēsturiskās ziņas liecina, ka lībieši tiešām dzīvojuši galvenokārt pie upēm un jūras un dalījušies tajos, kurus dēvēja par joug ag´nika ‘Anwohner eines Flusses’, tātad upmalas, un mär ag´nika ‘Strandbewohner’ jeb jūrmalas lībiešos. Vienlaikus upes un citas ūdenstilpes varēja būt arī robežas. Metsepoles lībiešu teritorijas ziemeļu robeža ir saistīta ar Lemmes upi Igaunijā, bet dienvidu robeža tad varēja būt jau minētā Aģes upe. Tipiski šādas robežupes atradušās mežainā vai purvainā apvidū.
Salacas tāpat kā Kurzemes lībiešu valodā lielākas upes bija joug ~ jouk ~ jōk ‘Fluß, Bach’ (K jo’ug < *joku). Tomēr tas nav ierasts vārds novada vietvārdos. Zināms ir tikai Salacas upē ietekošs strautiņš Jogla un dienvidos – netālu no Lēdurgas – mazāka upīte Jugla, skat. 3. attēlu. Šie nosaukumi acīmredzot ir cēlušies no *jokela vai *jukala. Formantam –la vārda beigās vajadzētu norādīt uz upes malā esošas apdzīvotas vietas nosaukumu, līdzīgs tam varētu būt Igaunijas Joala. Uz dienvidiem no aplūkojamās teritorijas Pierīgā Jugla zināms arī kā ezera nosaukums.
Salīdzinājumā ar jog/jug– celma vietvārdiem pārsteidzoši produktīvs ir vārds ūrg, -ed ‘kleiner Bach, Niederung mit fließendem Wasser, Tal’, kas apzīmējis nelielu upīti un atsevišķā gadījumā pat mazu purva ezeriņu. Arī šis ir sens somugru celms, kura atbilsmes Dienvidigaunijā ir pētījis Mariko Fasters (Mariko Faster) (2009). Dienvidigauņu valodas Leivu izloksnē galvenais upi apzīmējošais vārds ir tieši urg, piemēram, mazā Emajegi tur ir pierakstīta kā Imäurg. Salacas lībiešu valodā šis vārds ir nozīmējis arī slapju vietu līdzīgi kā Rietumigaunijā (igauņu valodā parasti daudzskaitlī: urgad), kā arī ieleju. Vietvārda Urga lielo produktivitāti varētu skaidrot ar to, ka tas ir aizgūts no lībiešu valodas latviešu valodā strauta nozīmē un tāpēc nosaukuma lietotājam bijis saprotams. Vienlaikus šo nosaukumu lībisko izcelsmi apliecina salikteņu pirmais lībiskais komponents, piemēram, Ķulaurga ‘ciema strauts’, Umurga ‘aklais strauts’, Lēdurga ‘lapu strauts’, Mudurgas ‘dūņu strauts’ u.c.
Salacas lībiešu valodā līdzīgi kā Kurzemes lībiešu valodā ir pazīstams arī vārds oja, bet tas ir lietots neliela dīķīša, nevis strauta nozīmē kā igauņu valodā. Ezers Salacas lībiešu valodā ir järu (K jōra), bet jūra – mer ~ mär (K me’r). Taču mums nav datu par šo vārdu izplatību novada vietvārdos.
III Purvainu, grūti šķērsojamu teritoriju nosaukumi
Zema, ar mežu apaugusi zemiene, tukšaine Salacas lībiešu valodā saukta par lān ‘Niederung mit Wald bewachsen, Waldöde, Einöde’, kam atbilst lōńtš Kurzemes lībiešu valodā, somu valodā lansi un igauņu valodā laas. Salacas lībiešu vārda forma ir identiska rietumigauņu dialekta formai laan.
Vārds ir sastopams vairākos reģiona vietvārdos, uz dienvidiem nākamā muiža aiz Jaunsalas jeb Püög moiz ir bijusi Lāņi, mūsdienu latviešu valodā Lānu muiža. Vairāk nosaukumu Laan ir teritorijas ziemeļu daļā, daži no tiem kā apdzīvotas vietas nosaukumi var būt saistīti ar attiecīgu personvārdu (Lāniņš), tomēr vairumā gadījumu tie ir ainavas apelatīvi. Ziemeļu daļā sastopama vārdforma ar e-celmu, kas ir līdzīga igauņu valodas formai, dienvidu daļā atšķirīga forma ar a-celmu, kam varētu atbilst dienvidigauniskā forma lanna (sal. konna > koona ‘li konn‘ utml.). Neapdzīvota vieta, nomale dēvēta par lān mā ‘Einöde’, sal. igauņu laanemaa.
Upes paliene Salacas lībiešu valodā ir vaŋga, -d ‘Bachwiese’, vārda sākotnējā nozīme droši vien ir līkums, ieloks, ko var salīdzināt ar somu vanko; Dienvidigaunijā un Hēdemēstē ir vang, -u ‘Flußwindung; Griff, Bügel’. Šis vārds nav pierakstīts Kurzemes lībiešu valodā, taču atbilstoša celma vietvārdi Latvijā ir sastopami ne tikai senajā Metsepoles novadā, bet arī vēsturiskajā Gaujas lībiešu teritorijā, piemēram, Vangaži, kā arī Kurzemē(sk. arī Boiko 1993: 31).
Vēl zemas vietas, ielejas nozīmē Salacas lībiešu valodā ir fiksēts vārds Laik (1828), kam acīmredzot atbilst Kurzemes lībiešu luoik un igauņu loik. Sārdes novadā Salacas lībiešu iespējamās vēsturiski apdzīvotās teritorijas ziemeļu malā ir sastopams vietvārds Laiksaare, tomēr tā saistība ar iepriekš minēto vārdu ir apšaubāma. Vārdu laik varētu skaidrot arī kā lībiešu fonētisku atbilsmi latviešu vārdam lauks, pieļaujama saistība arī ar vārda lai ‚plats‘ lībisko formu.
IV Lauksaimniecības zemes un augstienes apzīmējoši vietvārdi
Ierasts vārds, kas apzīmē lauku, tīrumu, Salacas lībiešu valodā līdzīgi kā Dienvidigaunijā ir nurm. Tāpat parasts ir bijis vārds nīt ‘pļava’, sk. 4. attēlu. Apstrādājamo zemju nosaukumi reģiona vietvārdos, šķiet, saglabājušies mazāk nekā nomaļu, mežiem apaugušu vietu nosaukumi, piemēram, lān. Vietvārdi ar celmu nurm ir sastopami vēsturiskajai Metsepolei tuvajās teritorijās dienvidos un ziemeļaustrumos, taču viens vietvārds ar celmu niit arī centrālajā teritorijā pie Salacas upes. Šī nosaukuma mūsdienu formai pievienots tulkots apelatīvs: Ķulnīt plava jeb ‘Ciema pļavas pļava’.
Iepriekš jau tika minēts Salacas lībiešu valodas vārds pāld ~ pāold ~ pāold ‘Berg, Hügel, Gebirge’, kas Salacas lībiešu valodā ir bijis bieži lietots vārds augsta (upes) krasta, kraujas un kalna nozīmē. Vārds nav reģistrēts Kurzemes lībiešu valodā, taču tam ir diezgan līdzīga nozīme karēļu valodas ļudiku dialektā (sal. arī somu palle ‘Saum’; igauņu palistus, Veru pald´us, Kihnu paldõ ‘Rand, Kante’); kalnaina zeme, augstiene Salacas lībiešu valodā ir bijusi pāolde māo ‘bergiges Land’. Vārdam nav bijusi noteikta atbilsme vēsturiskajā Metsepoles teritorijā, taču austrumos no Asti ezera ir kalns ar nosaukumu Palteskalns, kas tādējādi nozīmētu Kalna kalns.
Ar šo celmu ir iespējams saistīt arī Svētupes krastā esošo Pāles muižu, kas atrodas augstā upes krastā, bet tad ir jādomā, ka ir notikusi netipiska celma slēdzeņa asimilācija. Līdz šim vietvārdam ir minētas citas etimoloģijas, tomēr neviena no tām nav pārliecinoša. Turklāt Aģes ezers agrāk ir saukts par Palciema ezeru. Tad šo vietvārdu varētu tulkot kā kalna ciemu, taču, ņemot vērā baltu ainavas apelatīvu pala ‘purvs’, iespējamā etimoloģija ir arī purva ciems.
Baltijas jūras somu valodās augstiene ir apzīmēta arī ar vārdu selg ‘mugura’ un tā atvasinājumiem, piemēram, igauņu seljandik, somu selänne. Salacas lībiešu valodā ir pierakstīts atbilstošs vārds selga ~ selg ~ sēlga ~ sēlg ‘Rücken’ u.c. tikai kā somatisks vārds. Vienlaikus šajā teritorijā ir atrodams arī vietvārds Selgas. Vārds selga ir sastopams latviešu valodā kā aizguvums no lībiešu valodas atklātas jūras nozīmē, bet ne kā cietzemes paaugstinājuma apzīmējums.
Gaujas lībiešu vietvārdu noslēdzošais komponents bieži vien ir -sele (izruna acīmredzot ar plato e [säl´ä]), kur parādās celma vājā pakāpe (sal. igauņu selja), piemēram, Satesele; taču Kurzemes lībiešu valodā un vispārīgi Salacas lībiešu valodas pierakstos nav šī vārda vājās pakāpes pierakstu; tomēr Salacas lībiešu valodā kādreizējā pakāpju mija tomēr ir redzama atvasinājumos kā sälliš ~ selliš ‘auf dem Rücken, rücklings’.
Ir vēl citi augstienes apzīmējoši Baltijas jūras somu vārdi, kas Salacas lībiešu valodas materiālos nav sastopami, bet ir pazīstami Kurzemes lībiešu valodā un parādās reģiona vietvārdos, piemēram, kāngar (kangar arī latviešu valodā kā aizguvums) vietvārdos Kangari (netālu no Rankuļraga), Kangarkalns (2 km uz ziemeļaustrumiem no Saulkrastiem) u.c., un, šķiet, arī Kurzemes lībiešu vārdam kõõnka ’kāpa’ un igauņu vārdam kink atbilstošais Ķinkas.
V Vārds maa Salacas lībiešu ainavas apelatīvos
Noslēgumā vēl īsi par vārda maa ’zeme’ nozīmi Salacas lībiešu valodā. Vārds mā ~ māo ir pierakstīts ar nozīmi ‘Land; Acker; Erde, Erdboden; Insel, Reich’. Iepriekš jau aplūkojām vārdu savienojumus ad´ama ‘Rand, Ufer’ robežzemes, krasta nozīmē, lān mā‘Einöde’ tukšaines nozīmē un pāolde māo ‘bergiges Land’ kalnainas zemes nozīmē. Ievērības cienīgs ir arī vārda lietojums salu nosaukumos. Tā Ruhnu jeb Roņu sala Salacas lībiešiem bija Rūnmā, Kihnu– Kīnmā un Sāremā – līdzīgi kā igauņu valodāSaårma un līdzīgi kā latviešu valodā – vai arī latviešu valodā līdzīgi kā lībiešu valodā – Sāme maa (sal. Sāmsala).
Ja salas nosaukumā lietoja vārdu maa, acīmredzot ar to tika uzsvērts salas lielums un nozīmīgums, kā arī tas, vai tur dzīvoja cilvēki, līdzīgi kā ir bijis arī igauņu dialektos. Šo principu paši salinieki ir izmantojuši savu dzimto salu nosaukumos, tā kihnusaliešiem Kihnu ir Kihnu mua utt. Zeme ir nozīmējusi arī norobežotu, nodalītu apgabalu, kādas ir arī salas, ne tik daudz kontinentālās zemes.
VI Kopsavilkums
Pat īsais iepriekš sniegtais Ziemeļlivonijas vietvārdos atspoguļotais Salacas lībiešu ainavas apelatīvu iztirzājums parāda, ka vēsturiskajā Metsepoles teritorijā ir saglabājies ievērojami vairāk lībiešu cilmes vietvārdu nekā Kurzemē. Droši vien tas ir saistīts ar apstākli, ka vietējie iedzīvotāji mainīja valodu, turpinot lietot vietu senos nosaukumus. Sevišķi daudz saglabājies ūdenstilpju un ainavā nomaļu vietu nosaukumu, mazāk ir ar laukkopību saistītu vietvārdu.
Literatūra
- Boiko, Kersti 1993. Baltijas jūras somu ģeogrāfiskie apelatīvi un to relikti Latvijas vietvārdos. Rīga. Latvijas Zinātņu Akadēmija, Latviešu Valodas Institūts. Ms.
- Faster, Mariko 2009. Place Name Elements ura and ora in South Estonian. – Linguistica Uralica, nr 4, 299 – 306.
- Pajusalu, Karl 2011. Salatsi liivi keel. – Liivlased. Ajalugu, keel ja kultuur. Koost. ja toim. R. Blumberga, K. Pajusalu, T. Mäkeläinen. Tallinn: Eesti Keele Sihtasutus, 219 – 229.
- Pajusalu, Karl, Winkler, Eberhard 2011. Salatsi liivi kohanimed keelekontaktide kajastajana. – Keel ja Kirjandus, nr 3, 176 – 189.
- Winkler, Eberhard, Pajusalu, Karl 2009. Salis-livisches Wörterbuch. Tallinn.
Autori: Karls Pajusalu, Eberhards Vinklers
(Teksta oriģināls: EESTI LOODUS 2015, 6-7, 22.-25. Lpp.)
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.