Autore: Lolita Ozoliņa
Vidzemes lībiskā kultūrtelpa 2024. gadā atzīmē divus gadus kopš tās iekļaušanas Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Varu droši apgalvot, ka lībiešu atbalss ir ne tikai sadzirdama Latvijas ziemeļaustrumos, bet lībiskās identitātes apziņa pārliecinoši un spēcīgi skan abos Latvijas krastos – Kurzemē un Vidzemē. Lībiskās apziņas veidošanā milzīgs ieguldījums bija Lībiešu kultūras mantojuma gads un tā norises 2023. gadā, kuru rīkošanā piedalījās teju katrs Vidzemes lībiskās kultūrtelpas dalībnieks Staicelē, Viļķenē, Salacgrīvā, Limbažos, Alojā, Liepupē, Vidrižos, Svētciemā, Lēdurgā un manā dzimtajā pusē Pālē. Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vērtību pamatā ir lībiešu kultūras, valodas un seno lībiešu dzimtu pēcteču mantojums, kas kļuva redzamāks un pieejamāks, pateicoties LU HZF Lībiešu institūta LU HZF Latviešu valodas institūta, kā arī citu zinātnisko un atmiņas institūciju pētnieku, pašvaldību darbinieku, kultūras darbinieku, valodnieku, novadpētnieku, folkloras kopu un pašu lībiešu dzimtu pēcteču aktīvai iesaistei Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pieredzes veidošanā. Pateicoties sekmīgai sadarbībai un mērķtiecīgai kolektīvai rīcībai, ir attīstījusies arī kultūrtelpas kopienas identitāte. Šo divu gadu laikā kopš Vidzemes lībiskā kultūrtelpa saņēmusi nacionālu atpazīstamību notiek arvien plašāks un dziļāks kultūrtelpas kopienas darbs, kura īstenošanā iesaistījušies desmitiem, pat simtiem interesentu, veidojot piederību lībiskajam mantojumam, dokumentējot ģimenes liecības, pētot vietējās valodas īpatnības un sadzīves tradīcijas, piedaloties un rīkojot starptautiskus sadarbības projektus.
Vēstures gadsimtu ritumā Vidzemes lībieši ir saplūduši ar latviešiem un citu etnosu piederīgajiem, tai skaitā arī ar igauņiem, par ko liecina apvidvārdu, vietvārdu un pat seno vidzemnieku uzvārdu izcelsme un fonētiskais skanējums. Daudzu toponīmu pamatā ir lībiešu urg ‘tecēt’, (igauņu urg ‘upe, strauts’). Vidzemē par urgām tiek dēvētas nelielas upītes. Cita plaši sastopama vārda sakne, kas radusies no somugriskā küll ‘ciems’, ir kul. Te minami piemēri tieši ciemu un mazāku apdzīvoto vietu nosaukumos: Ikšķile, Puikule, Kuiķule, Lemškule, Jērkule; vecie ciemu nosaukumi: Pāle – Sepkule, Šķirstiņi – Napkule, Ārciems – Erkule u. c. No senču valodas līdz šodienai saglabājušies vairs tikai vietvārdi un dialekts to ļaužu valodā, kuri mūsdienās dzīvo kādreiz Vidzemes lībiešu apdzīvotajā Metsepoles teritorijā. Valodas dialekti un izloksnes, ko nereti joprojām lieto vecākās paaudzes iedzīvotāji, ietver bagātu ar lībiešu valodas izcelsmi un mantojumu saistītu leksikas slāni un apvidvārdus, kuru pētījumiem 2024. gadā ir pievērsta īpaša uzmanība. Piemēram, 2024. gada sākumā tika veikti vietējo izlokšņu pētījumi Pālē, Salacgrīvā un Svētciemā. Ar iegūto izlokšņu fonētikas, morfoloģijas un morfosintakses raksturojumu varēs iepazīties Vidzemes lībiskās kultūrtelpas starptautiskajā konferencē gada otrajā pusē – septembrī. Savukārt ar izlokšņu audioierakstiem ir iespējams iepazīties LU HZF Latviešu valodas institūta vietnes dialekti.lu.lv sadaļā “Vidzemes lībiskā kultūrtelpa”.
Lai atklātu šodienas uzdevumus un sasniegumus, noderīgi paraudzīties, kā Vidzemes lībiskās kultūrtelpas kopiena iedzīvina savas vērtības un kādas iniciatīvas īstenotas 2023. un 2024. gadā. Vispirms jāuzsver, ka Vidzemes lībiskās kultūrtelpas stūrakmens ir cilvēki, kuru vērtību pamatā ir atziņa par tradīcijas nepārtrauktību un nerimstoša vēlme izzināt savas dzimtas saknes. Tāpēc dzimtu pēcteču motivācija atšķetināt senču atstātos pavedienus, kas nereti rodami 19. gadsimta un pat senākos avotos, ir viens no galvenajiem dzinējspēkiem. Lai šo interesi uzturētu dzīvotspējīgu un padziļinātu, ir īstenotas vairākas lībiešu dzimtu ģenealoģiskās pētniecības skaidrojošās aktivitātes un pasākumi. Vidzemes lībiešu dzimtu pētījumu pirmavots irsomu zinātnieka un valodnieka Andersa Jūhana Šēgrēna 1846. gadā dokumentētās liecības par 22 cilvēkiem no 16 Svētciema muižas un tās apkārtnes sētām, kas pratuši lībiešu valodu. Savukārt 2011. gadā lībiešu pēcteču dzimtu pētījumi turpinājās ar Lielmežu dzimtas pētījumu, kura pamatā izmantoti Lielsalacas draudzes vēsturiskie dokumenti. Pāles Novadpētniecības muzejā glabājas 16 dzimtu koki. Dzimtu pētījumi turpinās, jo arvien jauni dzimtu pēcteču pavedieni noskaidrojas teju ik dienu. Šobrīd virtuālo Vidzemes lībiešu pēcteču koku veido vairāk nekā 4000 personu. Pateicoties vēsturnieces Rasmas Noriņas veikumam, Pāles novadpētniecības muzejs Limbažu novadā kļuvis par Vidzemes lībiešu dzimtu pētījumu centru, kur glabājas gan ne tikai Rasmas Noriņas izpētītais un pētījumu materiāli, bet arī notiek regulāri pasākumi. Galvenokārt tie ir Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteču salidojumi, saieti un lekcijas, kas saved kopā ne tikai Vidzemes reģionā dzīvojošos, bet arī tos, kuriem ar Ziemeļvidzemi saistās ģimenes saknes . Muzejā apmeklētāji var iepazīties ar savu senču dzīvesstāstiem, fotogrāfijām, pētījumu mapēm un citiem materiāliem. Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteču tikšanās ir nozīmīga identitātes veidošanas prakse, jo ikvienam ir iespējas iepazīties ar vienojošajām vērtībām un izprast Vidzemes lībiešu mantojumu, kas izpaužas ne tikai dzimtu pēcteču kopībā, bet arī valodā, vietvārdos, tradīcijās un pat noteiktos sadzīves paradumos.
Atsevišķi jāatzīmē, ka Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteču salidojumi kļuvuši par ikgadēju tradīciju. 2023. gada 23. septembrī notika jau ceturtais Vidzemes lībiešu pēcteču saiets, kas tika veltīts Vidzemes lībiešu dzimtu pētniecības divdesmitgadei un Rasmas Noriņas veikumam. Salidojums pulcēja ap 350 dalībniekiem klātienē un tas tika translēts tiešsaistē, kur skatītāju skaits pārsniedza 800 skatījumu. Tā bija lieliska iespēja satikties dažādu paaudžu pēctečiem, kopīgi klausīties folkloras kopas “Malībieš’” priekšnesumus, apspriest valodas un vēstures jautājumus un dalīties atmiņu stāstos.
Dzimtu sakņu apzināšanās joprojām ir ļoti aktuāla, un par to liecina praktiskie semināri un lekcijas, kurās tiek apgūta ciltskoku veidošanas metodika. 2023. gada nogalē un 2024. gada sākumā tika rīkoti vairāki semināri, kurus organizēja Rasma Noriņa, biedrība “Smailes” un citas organizācijas. Tie norisinājās Lēdurgā, Limbažu Galvenajā bibliotēkā, Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolā un citviet. Nodarbībās dalībnieki apguva prasmes, kā meklēt arhīvu materiālus, kā rīkoties ar digitalizētajiem avotiem, kuros atrodami vārdi, uzvārdi un vietvārdi, un kā secīgi salikt kopā datus par saviem senčiem, lai no tā veidotos bagātīgs stāsts par to, kādā vidē viņi dzīvojuši, kādas prasmes pārmantojuši un kādā valodā runājuši.
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas kopienai vienlīdz būtiski ir regulāri satikties un organizēt pastāvīgas kopsapulces. Tajās piedalās gan dzimtu pētnieki un vietējie novadpētnieki, gan pašvaldību darbinieki, kultūras un tūrisma organizatori, gan arī folkloras kopu pārstāvji, apzinot savstarpējās sadarbības iespējas un identificējot lībiskā mantojuma ilgtspējai nozīmīgas aktivitātes. Kultūrtelpas kopienas kopsapulcēs nereti top plāni, kādās konferencēs piedalīties, kurp doties izzinošās ekspedīcijās vai kuras amatu prasmes un kādas kulinārā mantojuma nianses būtu lietderīgi aprakstīt, kurus cilvēkus būtu vērtīgi intervēt un viņu stāstus digitalizēt. Bez kultūrtelpas dalībnieku iekšējās koordinācijas, kas notiek aptuveni četras reizes gadā, būtu daudz sarežģītāk uzturēt aktīvu kustību un plašu ieinteresētību. Tāpēc ir būtiski apzināties, ka mēs ikviens esam nozīmīgs kultūrtelpas veidošanā un ka mēs sadarbojamies kopējas piederības apziņas virzīti. Kultūrtelpas menedžments ir būtisks ne tikai tam, lai uzturētu piederības izjūtu kopienai. Tam ir arī praktiska nozīme, lai kopīgi plānotu un īstenotu kultūrtelpas pasākumus un vienlaikus arī īstenotu starptautisku sadarbību ar igauņu kolēģiem.
Tieši ar kopienas iniciatīvu un atbalstītāju pulku ir iespējams realizēt daudzveidīgus pasākumus, kuros akadēmiskā diskusija savijas ar jaunrades izpausmēm, un tas liecina par to, ka mantojums nav tikai muzeja eksponāts, bet dzīvs process. 2023. gadā tas, piemēram, bija novērojams pirmajā Vidzemes lībiskās kultūrtelpas starptautiskajā konferencē “Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vērtības – aktuālais un atklātais”, kas norisinājās 14. oktobrī Svētupes muižas kompleksā. Konferenci rīkoja Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pārstāvji sadarbībā ar LU HZF Lībiešu institūtu, Tartu Universitāti un citiem partneriem, lai popularizētu jau paveikto, kā arī iepazītos ar valodu, vēstures, arheoloģijas un kultūras pētnieku jaunākajiem darbiem. Konferences referāti aptvēra plašu tēmu loku – no lībiešu valodas atstātajām pēdām Ziemeļvidzemes vietvārdos un arheoloģiskajiem izrakumiem Svētupes krastos līdz Vidzemes lībiešu dzimtu pēctečiem, kas ir Latvijas sabiedrībā zināmas personības. Pasākumā notika arī divu grāmatu atvēršana – Ķempju Kārļa trīsvalodu dzejas krājums “Ēzkyrdiz vīzd / Tuvības veidi / Läheduse viisid”, kurā pārstāvēta arī Salacas lībiešu valoda, un ilgi gaidītais un īpašais izdevums “Salacas lībiešu valodas ceļvedis”. Tas tika izdots ar Vidzemes vēsturiskās zemes kultūras programmas atbalstu, un izdevuma atvēršanā piedalījās tās līdzautors Tartu Universitātes profesors Karls Pajusalu (Karl Pajusalu) un priekšvārda autors Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits. Savukārt konferenci noslēdza solistes un komponistes Elīnas Oses un projekta “Kuolm randõ / Trīs krasti” mūziķu koncerts, kurā tika izpildītas mūsdienu lībiešu dzejas sajūtas oriģinālmūzikā. Šis koncerts iedvesmoja idejai turpmāko konferenču noslēguma daļu veltīt kādam aktuālam jaunrades darbam.
Pārskata periodā tika īstenoti arī daudzi citi mazāki, bet ne mazāk nozīmīgi pasākumi, kas veidoja Vidzemes lībiskās kultūrtelpas atpazīstamību. Organizējot vasaras plenērus, nometnes un meistarklases, īpaši sekmīgi izdevies piesaistīt jauniešus. Piemēram, vasaras saulgriežu laikā biedrība “Smailes” Lēdurgā organizēja mākslas plenēru “Visa laba jāņuzāle Aģes pļavās uzziedēja”. Mākslas plenēra iedvesmoti, izstrādājām dažādu Vidzemes florai raksturīgu augu kartītes. Tādējādi vietējie iedzīvotāji un dalībnieki, kas līdz tam par lībiskajām tradīcijām, iespējams, zinājuši maz, ar savu klātbūtni un praktisku līdzdarbošanos kļūst par mantojuma aktīviem turpinātājiem. Biedrība “Smailes” organizēja arī meistarklasi dziju krāsošanai ar dabīgām krāsvielām, kas pulcēja ļoti lielu interesentu pulku Lēdurgā. Augusta beigās Alojas Mūzikas un mākslas skola rīkoja audzēkņu nometni “Jūras ielas stāsti. Pa lībiešu pēdām”, kurā alojiešu jaunā paaudze iepazinās ar lībiskā mantojuma izpausmēm un vērtībām. 10. oktobrī notika “Putras diena Staicelē”, kurā ikdienas uztura un kulinārās tradīcijas savijās ar senajām paražām, piemēram, putras gatavošanu un receptēm, kas mantotas no paaudzes paaudzē.
2023. gada 22. jūnijā norisinājās pirmais Vidzemes lībiskais vasaras saulgriežu festivāls Pālē. Festivālā tika pievērsta uzmanība tam, cik būtiski tautas ieražu svētkus un gadskārtu ritmu apvienot ar Vidzemes vēsturiskās zemes identitātes komponentiem. Festivālā piedalījās folkloras kopa “Malībieš’” un tautas mūzikas ansamblis “Cielavas spēlmaņi”, kas savā repertuārā ietvēra gan latviešu, gan Kurzemes lībiešu dziesmas un rotaļas, apvienojot senās tradīcijas ar mūsdienīgu skanējumu. Jāatzīmē, ka, veidojot Vidzemes lībiskās kultūrtelpas identitāti, tiek izmantots Kurzemes lībiešu kultūras mantojums. Lībiešu kultūras mantojuma gadā Vidzemes lībiskā kultūrtelpa tika aktīvi prezentēta Latvijas mērogā un lielos tradicionālo kultūras notikumu kontekstos. Piemēram, 2023. gada 8. jūlijā, kad norisinājās XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku pasākumi, viena diena gadatirgū bija veltīta tieši lībiešu mantojumam. Vidzemes lībiskā kultūrtelpa tika pārstāvēta ar amatniecības un folkloras aktivitātēm, nodrošinot iespēju plašam interesentu lokam pirmo reizi dzirdēt par Vidzemes lībiešu kultūrtelpu. Pasākuma apmeklētāji varēja noklausīties folkloras kopas “Putni” un vīru kopas “Vilki” īskoncertu, iesaistīties rokdarbu prasmju pilnveidošanā un saņemt informāciju par vietvārdu izcelsmi un Salacas lībiešu valodu, kā arī par kultūras mantojuma saglabāšanu.
Vidzemes lībiskajā kultūrtelpā būtiska vieta piešķirta starptautiskajai sadarbībai un jo īpaši ar igauņu pētniekiem. Vidzemes lībiskā kultūrtelpa sadarbojas arī ar Lībiešu kultūrtelpu. Tā 2023. gada 31. jūlijā Tautas lietišķās mākslas studijas “Staicele” audējas un muzeja “Pivālind” pārstāves viesojās lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolā “Mierlinkizt” Mazirbē, lai veidotu saikni starp Vidzemes un Kurzemes lībiešu pēctečiem. Savukārt sadarbība ar igauņu kolēģiem tiek īstenota dažādos kopīgos projektos un akadēmiskās diskusijās. Tikšanās ar Igaunijas pētniekiem un lībiešu mantojuma entuziastiem noris regulāri, tostarp, pateicoties igauņu kolēģu ieguldījumam, tiek veidota Vidzemes lībiskās kultūrtelpas atpazīstamība ārpus Latvijas robežām. 2023. gada 8. augustā Igaunijas sabiedriskās televīzijas ETV komanda viesojās Pālē, lai uzņemtu sižetu par somugru mantojumu Vidzemē. Igaunijas Kultūras ministrija pievērsa uzmanību arī manam darbam, tādējādi atzīstot ieguldījumu Vidzemes lībiskās kultūrtelpas attīstībā.
2024. gada sākumā, 6. janvārī, kafejnīcā “Ovat”, kas atrodas Iklā, Igaunijas–Latvijas pierobežas teritorijā, tika atklāta Vidzemes lībiešu mantojumam veltītu informatīvu plakātu ekspozīcija. Ekspozīcijas vieta izvēlēta mērķtiecīgi, lai Igaunijas tūristi un pierobežas iedzīvotāji tiktu iepazīstināti ar abu valstu kopīgo kultūras mantojumu. Ekspozīcijā izvietotie materiāli vēstīja par lībiešu valodas un arheoloģiskajām liecībām, lībiskajām tradīcijām Baltijas jūras Ziemeļvidzemes krastos, kā arī par Salacas lībiešu valodu putnu vārdos un gadskārtās. Ekspozīcijas atklāšanā piedalījās Hēdemēstes (Häädemeeste) rajona pašvaldības pārstāvji, Tartu Universitātes pētnieki, Limbažu novada un LU HZF Lībiešu institūta pārstāvji.
Janvāra beigās un februāra sākumā turpinājās kopsapulces un tiešsaistes tikšanās, kurās kopienas dalībnieki sprieda par to, kā piesaistīt jaunus interesentus un kā turpināt popularizēt Vidzemes lībiešu dialektu. Februārī folkloras kopa “Delve” no Vidrižiem devās uz XXV Masku tradīciju festivālu Viļānos, kur prezentēja savu pētījumu un rekonstrukciju par bārbaņu maskošanās tradīciju 4. decembrī Barbaras dienā. Šī maskošanās tradīcija vēsturiski saistīta ar aitkopības veiksmi, un, ietērpjoties maskās, sievietes un meitenes mēģināja piesaistīt spēku un auglību ganāmiekiem. Folkloras kopas “Delve” vadītāja Aina Tobe skaidroja, ka seno tradīciju atdzīvināšanas pamatā ir pētniecība, savukārt atjaunošana tiek īstenota ar radošu izdomu un stāsta interpretāciju, lai to varētu parādīt mūsdienu publikai un lai iesaistītie dalībnieki gūtu dziļāku iespaidu par senču priekšstatiem.
Pavasara saulgrieži Vidzemes lībiskajai kultūrtelpai ir īpaši nozīmīgs laiks, jo tad tiek rīkoti putnu modināšanas svētki. Šī savdabīgā tradīcija bija viena no vienojošajām aktivitātēm Lībiešu kultūras mantojuma gadā, tomēr tā galvenokārt ir raksturīga Kurzemes lībiešiem. Putnu modināšana ir sens lībiešu rituāls, kas tradicionāli notika pavasara saulgriežu rītā vai Lieldienu pirmajā svētku rītā, kad tika dziedāta putnu modināšanas dziesma “Tšītšōrlinkizt”. 2024. gada 24. martā putnu modināšana tika organizēta Pāles pamatskolā, Lēdurgas Dendroparkā un Iklā. Šajā pasākumā piedalījās Salacgrīvas folkloras kopa “Cielava” un Pāles folkloras kopa “Malībieš’”, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika, kā arī Hēdemēstes rajona, Limbažu un Siguldas novada vadība. Dziedot putnu modināšanas dziesmu un ejot rotaļās, tika modināti ne tikai putni, bet arī cilvēki, lai tie apzinātos savas tradīcijas un nemateriālā kultūras mantojuma bagātību, kas rodama lībiešu valodā, ticējumos, paražās un gadskārtu ieražās. Tāpat kā 2023. gadā, arī 2024. gada pavasarī Lēdurgas Dendroparkā un pār Gaujas tiltu Siguldā tika izkārti lībiešu karogi, simboliski akcentējot Latvijas pirmiedzīvotāju mantojumu gan pašiem iedzīvotājiem, gan arī pilsētas viesiem.
Minētie pasākumi un aktivitātes liecina par Vidzemes lībisko kultūrtelpu kā vienu no veiksmīgiem piemēriem sekmīga nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un Vidzemes vēsturiskās zemes identitātes veidošanai. Viens no aspektiem ir aktīva komunikācija sociālajos medijos un plašs informācijas klāsts vietnē vidzemeslibiesi.lv, kas ļauj jaunpienācējiem, pētniekiem un vienkārši interesentiem ātri atrast norādes par plānotajiem pasākumiem, iepazīties ar publikācijām, notikušo pasākumu ierakstiem un uzzināt, kur varētu iesaistīties. Otrs būtiskais aspekts ir tas, ka kultūrtelpa no paša sākuma radījusi platformu, kurā apvienojas vairāki darbības virzieni: pētniecība, dokumentēšana un digitalizācija, regulāras kultūras un izglītojošās aktivitātes, starptautiskā sadarbība un investīcijas infrastruktūrā ilgtspējas nodrošināšanai. Katrā no šiem virzieniem ir iesaistīti konkrēti cilvēki, kuri uzņemas atbildību par savas jomas pienākumiem, tādējādi veidojot spēcīgu vietējā atbalsta sistēmu. Savukārt pasākumu un aktivitāšu rīkošanā milzīgs atbalsts ir Valsts kultūrkapitāla fonda, Vidzemes vēsturiskās zemes kultūras programmas un vietējo pašvaldību – Limbažu un Siguldas – finansiāls atbalsts. Pētnieki un pasākumu organizatori īpaši uzsver, ka turpmākajos gados jānodrošina stingra savstarpējās sadarbības infrastruktūra – gan ar valsts institūcijām, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fondu un UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju, gan ar vietējām pašvaldībām un starptautiskajiem partneriem. Kultūrtelpas atpazīstamības veidošanā ļoti svarīgi piedāvāt kompleksu kultūras un izglītības aktivitāšu programmu, kas apvieno vietējo organizāciju iniciatīvas, skolu un jaunatnes programmas, muzeju projektu atbalstu un starptautisku pieredzes apmaiņu ar Igaunijas un citu valstu somugru tautu kopienām, kuras var iedvesmoties vai dalīties zināšanās par līdzīgiem procesiem.
Galvenais vēlējums un vienlaikus uzdevums turpmākajiem gadiem ir nodrošināt, lai Vidzemes lībiskā kultūrtelpa pastāvīgi pilnveidotos un dalībnieki nepagurtu. Šajā sakarā arvien svarīgāki kļūst jautājumi par stāstītāju un zināšanu nesēju iesaisti, par sarunu un priekšlasījumu cikliem, par valodas un folkloras ekspedīcijām, kā arī par jauniem starptautiskās sadarbības projektiem. Būtiski, lai saglabātos savstarpēja uzticēšanās un lai kopienas dalībnieki, pašvaldības, izglītības iestādes un kultūras organizācijas turpinātu būt vienoti, veidotu regulāru informācijas apmaiņu un iedrošinātu citam citu iesaistīties. Tikpat nozīmīgi ir turpināt dokumentēt jaunas liecības un pētījumu avotus – audio un video ierakstus, fotogrāfijas, novadpētniecības ekspedīciju pierakstus, arī jaunrades darbus, kas interpretē Vidzemes lībisko mantojumu mūsdienās.
Visu iepriekšējo gadu notikumi un pētījumi demonstrē, cik lielu ietekmi uz reģionālās identitātes stiprināšanu var radīt nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un dažādas organizatoriskās prakses. Kopš brīža, kad Vidzemes lībiskā kultūrtelpa tika iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, vietējie iedzīvotāji ir kļuvuši vēl motivētāki meklēt savas dzimtas lībiskas saknes un pētīt vietvārdu izcelsmi. Cilvēkus mudina gan atklājumi, kas norāda, ka viņu uzvārda agrīnā forma varētu būt cēlusies no lībiešu valodas, gan iekļaušanās plašākā somugru tautu tīklojumā, gan iespēja doties pa takām un apstāties vietās, kur atrodamas arheoloģiskās liecības. Tādējādi Vidzemes lībiskā kultūrtelpa kļuvusi arī par materiālu pētniecībai, jo tā ir savdabīgs dzīvā mantojuma fenomens. Īpaši gandarījumu rada jauniešu radošās izpausmes, sniedzot apliecinājumu, ka lībiskais mantojums var kļūt par būtisku vietas un Ziemeļvidzemes reģiona iedzīvotāju identitātes veidotājelementu. Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, lai gan atrodas ģeogrāfiski izkliedētā un plašā areālā, veidojot aktīvu kultūrtelpas dalībnieku menedžmentu, padziļinot ģenealoģisko izpēti un iedzīvinot kultūras tradīcijas, ir spējusi demonstrēt veiksmīgas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pieredzes prakses.
Rezumējot šo plašo pārskatu un analīzi par divu gadu laikā paveikto, jāuzsver, ka Vidzemes lībiskā kultūrtelpa ir kļuvusi ne tikai par nozīmīgu un redzamu Latvijas nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma vērtību, bet arī dinamiski attīstās, piesaistot jaunus dalībniekus, aizvien vairāk nostiprinot starptautisko sadarbību ar igauņu un citu somugru tautu pārstāvjiem, kā arī uzturot dzīvas Vidzemes vēsturiskās zemes folkloras, Salacas lībiešu valodas un amatniecības mantojuma izpausmes. Kopienas pašiniciatīva, pašvaldību, biedrību un institūciju kopdarbs veido aizvien plašāku darbības lauku un nodrošina, ka senču mantojums nepaliek tikai arhīvu un muzeju plauktos, bet transformējas dažādos radošos projektos, konferencēs, ekspedīcijās, salidojumos un izdevumos, digitālās platformās un vietējo iedzīvotāju ikdienas pieredzē.
Tajā pašā laikā nozīmīgs ir jautājums par ilgtspēju. Lai saglabātos lielā interese un enerģija, kas šobrīd raksturīga kopienai, būs nepieciešams turpināt apvienot praktiskās un akadēmiskās darbības, stratēģiski piesaistīt finansējumu un atbalstu no dažādiem avotiem, kā arī noturēt augstu kopienas saliedētības līmeni. Vairāki teicēji un paši pētījumos iesaistītie dalībnieki min, ka viņu lielākā vēlēšanās ir, lai Vidzemes lībiskās kultūrtelpas dalībnieki turpinātu sadarboties ar tādu pašu entuziasmu un sirsnību, kas raksturoja kultūrtelpas darbību 2022. gadā. Lai šī kopiena kalpotu par iedvesmas avotu tam, kā ar pietāti izturēties pret mantojumu un vienlaikus nebaidīties no jaunrades idejām. Īstenotās aktivitātes ir vērā ņemams paraugs tam, kā iespējams interpretēt nemateriālo kultūras mantojumu un rast arvien jaunas idejas, kā iesaistīt jauno paaudzi senču kultūras mantojuma izpratnes veidošanā. Tādēļ viena no idejām, kuru plānots īstenot, ir interešu izglītības programma par Vidzemes lībiešu kultūras mantojumu, Salacas lībiešu valodas mantojuma savdabībām, vietvārdu izcelsmi, vietējām sadzīves un saimniekošanas tradīcijām un arheoloģiskajām liecībām. Noteikti jāturpina dokumentēt vecākās paaudzes cilvēku dzīvesstāsti, runātās izloksnes, apdzīvotajai vietai raksturīgās tradīcijas utt. Vajadzētu arī rast iespējas, lai katru gadu taptu kāds jaundarbs un izdevums.
Noslēgumā jāatzīmē, ka paveiktais divu gadu laikā, kopš Vidzemes lībiskā kultūrtelpa oficiāli iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, ir ļoti apjomīgs un saturiski daudzslāņains. Ir notikusi pirmā starptautiskā konference un pirmais vasaras saulgriežu festivāls, regulāri rīkoti kopīgi pasākumi, saieti un salidojumi, notikušas simboliskas aktivitātes, piemēram, organizēti putnu modināšanas pasākumi, notikuši amatniecības un radošie plenēri un meistarklases par augu izmantošanu, dziju krāsošanu, valodas elementu digitalizēšanu un daudzi citi pasākumi, kuros cilvēki apzinās savu lībisko identitāti un vienlaikus veido izpratni par lībiskā mantojuma caurviju mūsdienu latviešu kultūrā un valodā. Galvenais novēlējums Vidzemes lībiskās kultūrtelpas nākotnei ir, lai kultūrtelpas dalībniekiem neizsīkst enerģija un lai kultūrtelpas kopiena veidojas, izjūtot savstarpēju nepieciešamību būt, pētīt, radīt un saglabāt. Vienlaikus svarīga ir kultūrtelpas dalībnieku savstarpējā uzticēšanās, ieklausīšanās cits citā, lai turpinātu efektīvi sadarboties dažādās jomās, vietās un līmeņos, respektējot vienam otru.
Izmantotie un citētie avoti:
- Vidzemes lībiskā kultūrtelpa. Tiešsaistē pieejamie un kopienas iekšējie materiāli (2023–2024).
- LU HZF Lībiešu institūta pētījumi un publikācijas (Valts Ernštreits, Gunta Kļava u. c.).
- Rasmas Noriņas dzimtu pētījumi un Pāles Novadpētniecības muzeja arhīvs.
- Latvijas Kultūras akadēmijas un LU HZF Lībiešu institūta sadarbības dokumenti un konferences materiāli (2022–2024).
- UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas materiāli par Lībiešu kultūras mantojuma gada un Pirmiedzīvotāju valodu desmitgades pasākumiem.
Raksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.