Lolita Ozoliņa ir viena no redzamākajām Vidzemes lībiskās kultūrtelpas publiskajām sejām. Viņa atzīst, ka kļūt par kultūrtelpas runas sievu nav bijis apzināts lēmums, bet drīzāk divi vienā – dvēseles aicinājums, jo Lolitas senči ir Vidzemes lībieši un otrs – likumsakarīgs iznākums tām zināšanām un pieredzei, ko guvusi, vairāk nekā divdesmit gadus strādājot mārketinga, komunikācijas un menedžmenta jomā. To Lolita liek lietā, lai palīdzētu attīstīt Vidzemes lībisko kultūrtelpu kā vienotu un mūsdienīgu kultūrvēsturisku vērtību.
Lolitas redzējumā Vidzemes lībiskā kultūrtelpa ir kā vietas identitātes un piederības kopienai attīstības projekts, kas pārkāpj pāri teritoriālām un arī mentālām robežām. Līdz ar to ikviens Vidzemes lībiskās kultūrtelpas dalībnieks ir kultūrtelpas publiskā seja kā vietējā, tā arī nacionālajā un starptautiskajā mērogā.
Lolita uzskata, ka viņas lībiskās saknes, no senčiem mantotā vienkāršība un reizē arī iedziļināšanās ir vērtības, kas palīdz Latvijas Kultūras akadēmijas, tās Kultūras un mākslu institūta un LU Lībiešu institūta akadēmiskajā un zinātniskajā darbā. Viņai ļoti patīk būt auditorijā un darboties ar studentiem, bet paralēli viņa joprojām profesionāli strādā arī zīmolvedībā un komunikācijā.
Lolita uzsver, ka vienkāršība ir tas, kas viņai personīgi saistās ar Vidzemes lībiešu pēctecību. Ja parādās samākslotība, īpaši valodā, attiecībās un darbos, tas tiek ātri atšifrēts. Arī viņai pašai svarīgs ir īstums un vienkāršība, un Lolita domā, ka tas nāk mantojumā no lībiešu senčiem – “ikviens ir bijis pamatīgs strādātājs, mazrunātājs. Viņi ir bijuši jautri, dzīvi mīloši, svētkus svinoši ļaudis, un to es šodien novērtēju.”