Vidzemes lībiskās izloksnes mūsdienās

  Lolita Ozoliņa Publikācijas Posted on

Raksta autores: Ph.D. Daira Vēvere un Mg. hum. Anete Ozola, LU Latviešu valodas institūts

Latviešu valodā ir trīs dialekti – augšzemnieku, lībiskais un vidus. Lībisko dialektu veido Kurzemes lībiskās jeb tāmnieku izloksnes un Vidzemes lībiskās izloksnes, kuru iezīmes aplūkotas šajā rakstā. Jānis Endzelīns par lībiskā dialekta Vidzemes un Kurzemes izloksnēm rakstījis šādi: “Tagad par “tāmiskām” dēvētajās izloksnēs runā kādreiz lībiešu apdzīvotā apgabalā. Tām ir liela līdzība ar ziemeļrietumu Vidzemes izloksnēm Alojā, Braslavā, Puikulē, Rozēnos, Vilzēnos, Salacā, Svētciemā, Vitrupē, Pālē, Viļķenē, Katvaros, Pociemā, Umurgā, Vainažos, Limbažos, Nabē, Duntē, Liepupē, Stienē, Skultē, Izatē un Vidrižos. Šo līdzīgumu pa daļai nosaka tas, ka arī Ziemeļrietumu Vidzemi kādreiz apdzīvojuši lībieši” (Endzelīns 1951: 10).

Lībiskā dialekta Kurzemes un Vidzemes izloksnēs ir saskatāmas līdzīgas iezīmes, kas, visticamāk, saistāmas ar lībiešu valodas ietekmi, tomēr svarīgi atzīmēt, ka ne visas dialektālās iezīmes saistāmas ar lībiešu valodas ietekmi. Kurzemes lībiskā dialekta iezīmes radušās arī kuršu valodas ietekmē, bet Vidzemes lībiskās izloksnes ietekmējusi zemgaļu, latgaļu un sēļu valoda (Breidaks 2006: 48).

Nozīmīgākie pētījumi, kuros aprakstītas Vidzemes lībiskā dialekta izloksnes, ir raksts “Kurzemes un Vidzemes lībiskais apgabals” (Rūķe 1940: 75–128), “Vainižu izloksnes vārdnīca” (Ādamsons, Kagaine 2000), “Latviešu dialektoloģija” (Rudzīte 1964), “Latviešu valodas dialektu atlants” (1999; 2013; 2021; 2022) u. c. Šajos pētījumos aplūkota izlokšņu leksika, fonētika, morfoloģija un sintakse. Jaunāki pētījumi, kuros izmantoti 21. gadsimta izlokšņu piemēri, ir sporādiski.

Šī pētījuma pamatā ir valodas materiāls no trim lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēm (sauktas arī par Vidzemes lībiskajām izloksnēm): Pāles (siev., dz. 1946. g.), Salacas (siev., dz. 1954. g. Salacgrīvā) un Svētciema (siev., dz. 1942. g.). Dati iegūti 2024. gada 15. martā. Izlokšņu materiāls izmantots fonētikas, morfoloģijas, morfosintakses un sintakses analīzei.

Specifiskākiem piemēriem iekavās tiek rādīta vieta, kur tie fiksēti. Izlokšņu piemēru pierakstam izmantota vienkāršota fonētiskā rakstība, atšķirīgi no literārās valodas rādot šādus skaņu apzīmējumus:
– e̹, ē̹ – platais e, ē
– uo – divskanis o
– dubulti līdzskaņi – attiecīgās skaņas pagarinājums

Fonētika

Vidzemes lībiskajām izloksnēm raksturīgs un vēl joprojām regulāri sastopams īso gala zilbju zudums: caur mež gāj (Pālē), uz skuol (Pālē, Salacgrīvā), uz Pāl (Pālē), Kickiņ urg (Salacgrīvā), Uņģenurg (Svētciemā), darv (Svētciemā), krāsn izkurinaj (Pālē), rupmaiz cepp tik garšig (Salacgrīvā), uzlikk uz gald (Svētciemā), ļuott garšīg (Pālē).

Daudzskaitļa nominatīvā nomeni (lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi), apstākļa vārdi un vietniekvārdi mēdz saglabāt galotni –i: trīsi skuķi nuo Salacgrīv; tuoreiz tad bij sniegi; slēpi; viss mūž i bījš tači; man bij bildi, ku paps ir uz tacc; tā tak bij vistuvaki pie māj (Salacgrīvā); bij briesmigi garšigi zuši; milzīgie kalni tādi (Svētciemā) (sal. ar Baumane 1934: 58; Putniņš 1985: 18).

Zūdot gala zilbes īsajam patskanim aiz balsīga līdzskaņa, ērtākai izrunai mēdz pagarināt saknes patskani: tie pankūks a bij ļuott lāb; ievēd mežā; dīvs aitiņs; dīv jēriņ (Pālē); kur iet tā āl nuo pilskaln; rūn tāds mums ir (Salacgrīvā) (sal. ar Gulbe 1924: 88).

Pāles informantes runā fiksēti arī atsevišķi gadījumi, kad saknes pagarinājums nerodas: es jou varej iemācities lab, pa mež. Vērojamas svārstības pat vienā teikumā: šuodien mān ve̹d māja, ve̹d māja man tēts. Zūdot gala zilbes patskanim aiz nebalsīga līdzskaņa, pagarinās šis līdzskanis: upp, ness, cepp, likk. Šī parādība vērojama visās izloksnēs.

Tipiska lībiskā dialekta iezīme ir garo gala zilbju patskaņu saīsināšana: meža, ougša, zeme, krāsni; likk iekša tāds upe iekša (Salacgrīvā).

Garo patskaņu saīsināšanās notiek arī piedēkļos: brālic, spīdej, mūžig; attaisij tuo ceplit (Svētciemā).

Gala zilbēs tiek pārveidoti divskaņi par a: pulkakas veikalas ‘pulkākos (vairākos) veikalos’, tajas skrējienas es nepiedalas ‘tajos skrējienos es nepiedalos’, Ziemsvē̹tkas ‘Ziemassvētkos’ (Salacgrīvā), ciemas gaid ‘ciemos gaida’, ciemas gāj ‘ciemos gāja’ (Svētciemā), vakaras ‘vakaros’ (Pālē).

Pāles izloksnē konstatēta gala zilbes garā patskaņa kvantitātes / kvalitātes maiņa: rudena ‘rudenī’, paņēm vieta uz rudenam ‘uz rudeni’.

Vidzemes lībiskajām izloksnēm sevišķi ir raksturīga divskaņa au pārvēršanās par ou vārda saknē: kout kas, jou, doudz, soul, kouns, ougša, cour, broucēj, jounieš, oudzej, uzmouc; sloukt guovs; ouz putru vārij (Pālē); paši nuo sāv dzīj oud; sveķ doudz; liela mē̹sl koudz; nevajg tik doudz pļāpat; vislaik jau bij ouksts (Svētciemā); man būt kouns; loukk bē̹ni (Salacgrīvā) (sal. ar Gulbe 1924: 86–87; Baumane 1934: 56; Putniņš 1935: 57; Maurīte 1939: 78; Putniņš 1985: 23–24; Vēvere 2016: 227).

Ir raksturīgi dažādi skaņu pārveidojumi:
• uo > a: kāpast zup (Svētciemā) (sal. ar Baumane 1934: 57);
• ie > e: ta ka piebremzej tuo vilcen (Pālē), uz turen ‘uz turieni’, pusdens ‘pusdienas’, lībec ‘lībietis’ (Salacgrīvā) (sal. ar Putniņš 1935: 63; Maurīte 1939: 82);
• ie > e + j iespraudums ērtākai izrunai vārdā ieēst: ejēst nevarej ‘ieēst nevarēja’ (Svētciemā);
• ē > ei: Sveicems ‘Svētciems’, sveicemieši ‘svētciemieši’, Sveicemupp ‘Svētciemupe’, pa tuo Sveicem ‘pa to Svētciemu’ (Svētciemā) (sal. ar Gulbe 1924: 88; Hauzenberga 1928: 63; Baumane 1934: 59; Putniņš 1935: 56; Putniņš 1985: 22–23).

Mēdz zust arī līdzskaņi:
• līdzskaņa t zudums vārdos atkal, atpakaļ: tik nuodārd akal; jālaiž apakaļ (Svētciemā) (sk. arī Putniņš 1985: 63);
• līdzskaņa v zudums: tē̹s, dies, purs (sal. ar Gulbe 1924: 89; Baumane 1934: 60; Putniņš 1935: 60; Maurīte 1939: 80; Putniņš 1985: 64);
• līdzskaņa r zudums vārdā kur: ku mēs bij doudz (Pālē); ku paps ir uz tacc (Salacgrīvā) (sal. ar Putniņš 1935: 60; Putniņš 1985: 62);
• līdzskaņa s zudums vārdā vairs: cūciņ vair netur; vīņ jau āra vair netikk (Pālē) (sal. ar Baumane 1934: 60; Putniņš 1985: 62).

• Skaņu kopa ln > ll: ve̹lls, me̹lls, vill (sal. ar Gulbe 1924, 90; Hauzenberga 1928: 68; Baumane 1934: 60; Putniņš 1935: 61; Maurīte 1939: 80; Putniņš 1985: 66).
• Darītāju vārdos izskaņa -ājs, -ējs > -eš vai -aš: ne̹seš ‘nesējs’, de̹veš ‘devējs’, cē̹leš ‘cēlējs’, luopp uzpirceš ‘lopu uzpircējs’, ve̹cakaš pārdeveš ‘vecākais pārdevējs’ (Salacgrīvā) (sal. ar Baumane 1934: 58; Putniņš 1935: 58; Rudzīte 1964: 184; Putniņš 1985: 78).
• Vidzemes lībiskajās izloksnēs -js > -jš (j mēdz arī zust) verbu (divdabju) formās: vis mūž i bījš ‘bijuši’ tači ; kā uz skuol es i gāš ‘gājis’; kaut kuo ē̹st būt gribeš ‘gribējis’; tuo e̹suot iztureš ‘izturējis’; tas nu man nu pa trakk būt bīš; tad tok es ierastes pac beidzamaš ‘beidzamais’, es tok tuo nevaret pieļaut! (Salacgrīvā) (sal. ar Baumane 1934: 59–60; Putniņš 1935: 60).
• Pālē fiksēts mīkstinātā ŗ lietojums: jūŗ.

Morfoloģija

Lībiskajam dialektam ir raksturīgas vispārinātas darbības vārdu formas (visos laikos un personās): es nāk, tu nāk, viņč nāk, mēs nāk, jūs nāk, viņ // vīņ nāk; es gāj, tu gāj, viņč gāj, mēs gāj, jūs gāj, viņ // vīņ gāj; es ies, tu ies, viņč ies, mēs ies, jūs ies, viņ // vīņ ies.

Vidzemes lībiskajām izloksnēm ir raksturīgs 3. personas vietniekvārds viņč: mums ne viņč lūz, ne plīss; a viņč izbirst uz visim pusim; viņč i tas puņģs jau tāds; pret straum apakļam jau āra viņč netiek (Salacgrīvā).

Tipiska ir vīriešu dzimtes vispārināšana: mamms; maizam bij citt svētib (Salacgrīvā) (vairāk sk. Baumane 1934: 61–62; Putniņš 1935: 65; Putniņš 1985: 105–107; Vēvere 2016: 233–234).

Nominatīvā sieviešu dzimtes lietvārdi beidzas ar -i (sevišķi Salacgrīvā, Svētciemā): ziepi, ruoki, tie veceņi, meiteņi; man divi tādi biziņi bij (Salacgrīvā); tie bij bruokasti (Salacgrīvā); runi izteikti vel nav (Svētciemā) (vairāk sk. Rudzīte 1964: 204–205).

Norādāmā vietniekvārda tas, tie lietošana kopā ar sieviešu dzimtes lietvārdu: tie ruoks, tuos bilds, tuos pe̹lavs, tuos uogls (Pālē) (vairāk sk. Hauzenberga 1928: 70–71; Putniņš 1935: 65; Putniņš 1985: 105–106; Vēvere 2016: 234).

Raksturīgs, ka sieviete par sevi runā vīriešu dzimtē: es pac; es i bījs; es i gājs uz purv (Pālē).

Noteiktos īpašības vārdus (arī salikteņos ar lietvārdu), kārtas skaitļa vārdus, tāpat kā darītājvārdus, mēdz darināt ar -aš (< –jš): ve̹caš (tilts), jaunakaš, ve̹cakaš pārdeveš (Salacgrīvā), ve̹cašmamm (Svētciemā); man bij pirmaš darbs kompeš sekcij (Salacgrīvā); piederības vietniekvārdus mēdz darināt ar -iš vai -eš: maneš ‘manējais’, teveš // toveš ‘tavējais’, šitas i mumsiš // mumseš ‘mūsējais’ (Svētciemā), jumseš ‘jūsējais’ (sal. ar Hauzenberga 1928: 72; Baumane 1934: 59–60, 64, 65; Putniņš 1935: 62; Maurīte 1939: 79; Putniņš 1985: 124–125, 128, 130).

Daudzskaitļa datīvs, akuzatīvs beidzas ar –im: viņim, pašim (cik viņim pašim tur vajdzej), visim, kaimiņim; ar mumsim, a akmeņim, nuo akmeņim, a diviem kanniņim, a ragaviņim, pa tuo skuols laikim, pa veikalim; kuo sauc par pīckarim (Svētciemā); es pie linim nebij (Pālē); līdz kādiem trīsim (Pālē); kuok galim pār (Svētciemā); nuo rītim, uz Limbažim; es jau ļuoti pulk a tiem slēpim (Salacgrīvā); ta ka dzirkstels sprē̹ga uz visam pusim (Svētciemā) (var būt arī svārstības: uz visam pusim).

Salacgrīvā fiksēti atgriezeniskie darbības vārdi, kas beidzas ar –tes: es jau nezin, vai es jaudas uzprāptes; viņi atbraukuši izlustetes.

Salacgrīvā saklausītas šādas saīsinātas darbības vārdu formas: es i gājš // gāš ‘es ir (esmu) gājis’, gribeš ‘gribējis’, tuo e̹suot iztureš ‘izturējis’, mums tak i visi bijši ‘bijuši’, viss mūž i bījš ‘bijuši’ tači (sal. ar Baumane 1934: 59–60).

3.konjugācijas darbības vārdiem, kas beidzas ar –ināt, saknē ir plats e: ce̹pinat, de̹dzinat, te̹cinat: tuo ziv tēts notīrij vai nuoce̹pinaj (Pālē); tie taukk tikk sace̹pinatt (Pālē); asins pankūks ce̹pinaj (Pālē); es jau pac ari gāj tuos zars de̹dzinat nuost (Pālē); plīti izde̹dzinaj malciņ; darv de̹dzinaj (Svētciemā); paē̹dinaj (Pālē) (sal. ar Hauzenberga 1928: 61; Baumane 1934: 59; Maurīte 1939: 78; Rudzīte 1964: 162–163; Putniņš 1985: 32–33).

Salacgrīvā vairākkārt fiksēta partikula tok ‘tak, taču’: tad tok es ierastes pac beidzamaš, es tok tuo nevaret pieļaut; es tok uz skuol gāj pa le̹d pāri; te tok visam kam i japatīk! (sal. ar Putniņš 1985: 179).

Raksturīgs apstākļa vārds vair ‘vairs’: cūciņ vair netur (Pālē); vīņ jau āra vair netikk (Pālē); nekāp vair kuokk galim pār (Svētciemā).

Apstākļa vārds apakļam ‘atpakaļ’: pret straum apakļam (Salacgrīvā).

Tipisks ir apstākļa vārds citādig ‘citādi, citādāk’.

Raksturīgi apstākļa vārdi, kas beidzas ar –iski: atmuguriski, acsprākliski, plakaniski, tenteriski, guleniski: tuos zušš tuos lieluos likk tā guleniski pa virss (Svētciemā) (vairāk sk. Putniņš 1935, 64, 71–72; Putniņš 1985, 97).

Tipisks ir skaitļa vārds trīsi, kas konstatēts Pāles izloksnē: trīsuos ‘trijos’, kau kur trīsuos nāc tas vilciens; tad trīsuos atkal a sav guotiņ es gāj atkal āra [..]; līdz kādiem trīsim (sk. arī Baumane 1934: 65; Putniņš 1935: 69; Rudzīte 1964: 222).

Vidzemes lībiskajām izloksnēm ir raksturīgi salikteņi ar –apuž ‘apakša’ otrajā daļā: gulcapuž ‘gultapakša’, galdapuž ‘galdapakša’, vē̹darapuž ‘vēderapakša’, kaklapuž ‘pakakle’ (sal. ar Hauzenberga 1928: 69; Baumane 1934: 61; Putniņš 1935: 62; Maurīte 1935: 84; Rudzīte 1964: 202; Putniņš 1985: 76).

Raksturīgs prievārds az ‘aiz’: az vien puss (Salacgrīvā).

Gan Kurzemes, gan Vidzemes lībiskajās izloksnēs prievārdi, kuri literārajā latviešu valodā tiek lietoti ar pārvaldāmo vārdu ģenitīvā, nereti tiek lietoti ar pārvaldāmo vārdu akuzatīvā, piemēram, nuo tuo brūno gaļu ‘no tās brūnās gaļas’, aiz Tūj ‘aiz Tūjas’, pie krūt ‘pie krūts’, nuo Igaunij ‘no Igaunijas’ (Pālē) u. c. (sal. ar Ozola 2023).

Jāsecina, ka aplūkotajās lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs informantu runā dzirdamas fonētiskās un morfoloģiskās iezīmes, kas iepriekš aplūkotas arī teorētiskajā literatūrā un izlokšņu aprakstos, tomēr nepieciešami jaunāki un plašāki pētījumi, kuri veikti 21. gadsimtā un kuros aplūkota dažādu paaudžu runa, lai veidotu pilnīgu izpratni par dialektālajām iezīmēm un to attīstības dinamiku.

Raksta autoru sagatavota prezentācija un Vidzemes lībisko izlokšņu audio ieraksti pieejami šeit.

Izmantotās literatūras saraksts

  • Ādamsons, E., Kagaine E. 2000. Vainižu izloksnes vārdnīca, A–M. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.
  • Ādamsons, E., Kagaine E. 2000. Vainižu izloksnes vārdnīca, N–Ž. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.
  • Baumane, M. 1934. Pāles, Ķirbižu un Viļķenes pagasta izloksne. Filologu biedrības raksti. XIV. Rīga: Filologu biedrības izdevums, 56.–69. Lpp.
  • Breidaks, A. 1996 [2006]. Augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu dialektālā leksika un tās vēsturiskie sakari. Darbu izlase. 1. daļa. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 39.–224. lpp.
  • Endzelīns J. 1951. Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
  • Gulbe, A. 1924. Limbažu izloksnes apraksts un teksti. Filologu biedrības raksti. IV. Rīga: Filologu biedrības izdevums, 86.–97. lpp.
  • Hauzenberga, E. 1928. Liepupes draudzes izloksnes. Filologu biedrības raksti. VIII. Rīga: Filologu biedrības izdevums, 54.–77. Lpp.
  • LVDA 1999 – Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.
  • LVDA 2013 – Latviešu valodas dialektu atlants. Fonētika. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.
  • LVDA 2021 – Latviešu valodas dialektu atlants. Morfoloģija I. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.
  • LVDA 2022 – Latviešu valodas dialektu atlants. Morfoloģija II, Sintakse. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.
  • Maurīte, V. 1939. Alojiešu izloksne. Filologu biedrības raksti. XIX. Rīga: Filologu biedrības izdevums, 75.–95. Lpp.
  • Ozola, A. 2023. Prievārda ar rekcijas īpatnības lībiskā dialekta Kurzemes izloksnēs. Linguistica Lettica, 31/2. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 278.–300. lpp.
  • Putniņš, E. 1935. Svētciema izloksne. Filologu biedrības raksti. XV. Rīga: Filologu biedrības izdevums, 55.–79. lpp.
  • Putniņš, E. 1985. Svētciema izloksnes apraksts. Rīga: Zinātne.Rudzīte, M. 1964. Latviešu dialektoloģija. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
  • Rūķe, V. 1940. Kurzemes un Vidzemes lībiskais apgabals. Filologu biedrības raksti. XX sēj. Rīga: Latviešu filologu biedrība, 75.–128. lpp.
  • Vēvere, D. 2016. Lībiskais dialekts. Avoti vēl neizsīkst. Latviešu valodas dialekti 21. gadsimtā. Sast. Anna
  • Stafecka, Liene Markus-Narvila. Atb. red. A. Stafecka. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 212.–263. lpp.