Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pamatā ir latviešu valodas Vidzemes lībisko izlokšņu areāls, un tās pirmsākumi saistāmi ar seno Metsepoles lībiešu apdzīvoto teritoriju. Mūsdienās tā ģeogrāfiski aptver Limbažu novadu un Siguldas novada Lēdurgas pagastu, kur joprojām dzīvo un saimnieko Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteči. Kultūrtelpai piemīt arī savdabīgas nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes – gadskārtu ieražas, saimniekošanas veids, kas saglabā ciešu saikni ar dabu un lībisko mantojumu, darba un sadzīves tradīcijas.
Jaunākajā laikā kultūrtelpas savdabība ir transformējusies un guvusi jaunas izpausmes mūzikā, dzejā, vizuālajā un it īpaši lietišķajā mākslā. 2022. gada nogalē Vidzemes lībiskā kultūrtelpa tika iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, tādēļ tās dalībnieki, sadarbojoties arī ar pašvaldībām, arvien mērķtiecīgāk organizē dažādus pasākumus – piemēram, starptautiskas konferences un putnu modināšanas svētkus uz Igaunijas un Latvijas robežas –, lai stiprinātu kultūrtelpas vērtības un kopienu, kā arī kultūrtelpas atpazīstamību.
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas zīme ietver dzērves (Salacas lībiešu val. kūrg), arhetipiskā putna, simbolu, kas raksturo piederību kultūrtelpas norisēm, rada mājas izjūtu, dabas – cilvēka saikni un cikliskumu – pavasara iedvesmu un rudens mieru.
Šo izjūtu raksturo rindas: “Ikviens cilvēks mīl to zemi, kur viņa šūpulis ir stāvējis. Viņš uzreiz sajūt laimi sirdī, kad vien var runāt par savu dzimteni vai dzird par to runājam. Cilvēki, tāpat kā putni, savas ligzdas neaizmirst un vienmēr atceras tās, domās daudzreiz tajās atgriezdamies.”
“Jäga imi armtud säda mād, millis täm äl om kuoten. Täma juldiens toubub om šudas oń, ku sät täma om šunumāst ujub pagat, voi kūlub pagt. Imist, ȳtiši linnud, ab un om pezadi un ales, mǟdlubud nänti, mytkut jän kȳrd nänt sil taggiz kieres.”
Zīmes praktiskais pielietojums ir ietverts Vidzemes lībiskās kultūrtelpas grafiskās identitātes vadlīnijās un izmantojams tikai saskaņojot ar Vidzemes lībisko centru.